Padumjo Savienība

No ''Neciklopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Padumjo Savienība (arī Padomju zeme, Padomju Savienība, PSRS Padumjo, Stukaču un Rūķu Savienība) bija liela valsts zemeslodes austrumu puslodē.

Vēsture[labot šo sadaļu]

Padumjo zemes vēsture iesākās jau sensenos laikos kad dziļajā Teitoņu mežā divi rūķi- Kārlis Maksis un Pidriķu Eņģelis (neskatoties uz to, ka viņš saucās par eņģeli, nekāds eņģelis viņš nebija, bet gan viens no ļaunākajiem meža rūķiem) nodibināja slepenu karojošo rūķu komūnu, lai cīnītos pret bargo teitoņu ķeizaru. Ķeizaru gāzt toreiz neizdevās, bet ziņas par komūnas dibināšanu izplatījās arī citu zemju rūķu vidū un pēc vairākiem gadiem Aziopu zemes rūķis Lēniņš izveidoja rūķu karotāju komūnu arī savā zemē, lai atbrīvotu aziopiešus no valdnieka Salaveča Niklausa valdīšanas. Pēc niknām cīņām Niklausu izdevās gāzt. Rūķi viņam, viņa sievai Sņegurkai un bērniem nocirta galvas, taču cīņa ar to vēl nebija galā. Lēniņš turpināja cīņu apņēmies izveidot jaunu valsti, kurā valdītu tikai karojošo rūķu komūna un nogalināt visus cilvēkus, kuri bija pietiekami gudri, lai varētu stāties pretī rūķiem (tā sauktie gudrīši). Kad visi gudrīši bija nogalināti vai arī aizbēguši uz citām zemēm, Lēniņš beidzot varēja dibināt Padumjo ļaužu zemi jeb vienkārši Padumjo zemi. Tomēr rūķu diktatūrai Padumjo zemē nebija lemta ilga pastāvēšana, jo Lēniņš drīz nomira un viņa vietā par valdnieku kļuva lielais cilvēkēdājs Staļins. Šis bija zelta laikmets Padumjo zemes vēsturē, jo padumjie karotāji rūķu-cilvēkēdāju virsnieku vadībā veiksmīgi iekaroja jaunas zemes un pievienoja tās Padumjo valstij. Šis karš, kurā Padumjo zeme uzvarēja Teitoņu impērijas valdnieku Ķitleru Aziopā tiek saukts par Lielo karu pret gudrīšiem. Cilvēkēdājiem bija sevišķi daudz darba jauniekarotajās zemēs, jo bija jānogalina un jāapēd daudz gudrīšu, lai Padumjo zemē dzīvotu tikai dumjie un padumjie. Padumjie pavalstnieki ļoti mīlēja lielo cilvēkēdāju Staļinu, lai gan neviens nebija pasargāts no apsūdzībām gudrībā, nogalināšanas un apēšanas, un kad Staļins nomira, visi gauži raudāja. Kopš šī laika sākās Padumjo zemes pagrimums, jo dramatiski sāka izplatīties šmigas lietošana. Šmiga jau izsenis bija iecienīta Aziopā, bet kopš lielā cilvēkēdāja nāves daudzi padumjie nespēja vien beigt dzert viņa bēres un tā tas turpinājās ilgus gadus. Citi, kuri bija piedalījušies Lielajā karā pret gudrīšiem, dzēra jau kopš kara gadiem. Šmigas lietošana kara laikā bija ļoti izplatīta, jo to nelietojot padumjajiem bija grūti noskatīties cilvēkēdāju orģijas. Šmiga kļuva par Padumjo zemes oficiālo valūtu un valdošie cilvēkēdāji būdami pastāvīgā šmigā vairs nespēja nogalināt un apēst visus gudrīšus. Beigu beigās gudrīši savairājās tādā skaitā, ka Padumjā zeme sabruka un sadalījās atsevišķās gudrīšu valstiņās.

Demogrāfija[labot šo sadaļu]

Pēc mūsdienu vēsturnieku aprēķiniem 1960. gadā Padumjo zemes iedzīvotāju etniskais sastāvs bija šāds: 60% padumjo (iespējams tomēr starp viņiem bija līdz 10% gudrīšu), 23% stukaču, 9% rūķu, 6% cilvēkēdāju, 1% ciklopu un 1% citu mošķu.